“Lūdzu, shar3 un nododiet šo stāstu iepriekš norādītajam draugam vai ģimenes loceklim!”
Sirsnīgi pasakas ir visur mums. Tie ir tie, kas mūs ietekmē, aizkustina, kā arī visbūtiskāk liek justies aktīviem. Pārskatot stāstus par dāsnumu vai laipnību, mēs tiekam ietekmēti, lai mēs kļūtu par daudz labāku sevis variantu un arī izrādām laipnību citiem, lai padarītu pasauli labāku. Šī ir tikai viena no sirdi plosošajām, tomēr motivējošajām pasakām, kad labi panākumi, kā arī empātijas un arī empātijas sajaukums attīsta brīnumu, kas izglābj vēl viena nenovērtējamo dzīvību.
Viss sākās 2018.gada 12.oktobrī, kad Kailina Tērnere veica dzīvojamā vai komerciālā īpašuma pārbaudi. Viņa pagalmā identificēja mazu kažokādu kūlīti, kas galu galā kļuva par mazu kucēnu!
“Es domāju, ka viņš ir izbāzts dzīvnieks,” Tērners informēja The Dodo. “Viņš joprojām bija pilnīgi apledojis un skatījās uz mani. Es izdomāju, ka man katram gadījumam jāpārbauda, un, tuvojoties viņam, viņa auss raustījās.
“Es biju pilnīgi satriekts, ka tas bija dzīvnieks,” piebilda Tērners, “nemaz nerunājot par dzīvu.” Sliktais jaunais kucēns nevarēja pārvietoties, jo viņa kājas bija iestrēgušas kabeļu gultnes konstrukcijā, viņam tiešām nebija ne ūdens, ne barības, kā arī smags saules apdegums no sēdēšanas taisnā saules gaismā.
Kā viņa atklāja vēlāk, īrnieks patiesībā bija atklājis viņu klaiņojam, kā arī nolēma viņu ievest tieši savā pagalmā. Viņš piezvanīja mājdzīvnieku kontrolei, lai viņu dabūtu, tomēr 2 dienas vēlāk viņi nenāca tik labi, jo sliktā lieta bija “tik pat rupji pieskarties”, tāpēc īrnieks viņu vienkārši pameta. Tērnere viņu rūpīgi atšķetināja, iesēdināja automašīnā un arī aizveda pie tuvākā veterinārārsta, jo viņa nebija pārliecināta, vai viņš spēs izturēt 20 minūšu braucienu uz tuvāko dzīvnieku rezervātu.
”Viņš nebija no manis nobijies, kā arī neradīja troksni,” norādīja Tērners. “Viņš tikai skatījās, ko es daru ar tukšu meklēšanu viņa acīs. Es uzskatu, ka viņš zināja, ka es, visticamāk, viņam palīdzēšu.
Kad Tērners ieradās, veterinārārstu komanda pārliecinājās, ka viņš ir stabils, un arī viņu pārbaudīja. Pārbaudē atklājās, ka kucēns bija nepietiekami barots, apdedzis saulē un arī dehidrēts, un viņam bija drausmīgs pārvaldīšanas gadījums. “Veterinārārsti mani informēja, ka viņi viņu tur uzturēs un apvienos naudu, ko tērēt viņa dziedināšanai,” sacīja Tērners. “Tajā naktī es sāku GoFundMe for Caro.”
Dienā, kad viņš bija pieejams, viņš svēra 18 papildu mārciņas, aptuveni 6 mēnešus vecs vācu aitu suns svēra aptuveni 50. Nākamo nedēļu laikā noraizējusies Tērnere katru dienu devās pie mājdzīvnieka un arī atklāja, ka viņa izplešas pie viņa. “Visu nedēļu Kero bija pie veterinārārsta, es viņu apmeklēju un katru dienu pārbaudīju,” sacīja Tērners. “Tehniķi vienmēr bija patiesi sajūsmā par vissīkākajiem punktiem— “Viņš šodien pacēla galvu uz augšu”, “Šodien viņš gāja uz pretējo savu audzētavu”, “Šodien viņam bija iespēja ēst stipru ēdienu”. Tas bija sirdi plosoši. ”
Kad Kero pameta veterinārārstu, viņa pieņēma lēmumu viņu adoptēt, dodot savu 7 gadus veco suni Keisiju par lielisku kompanjonu. Pirmās nedēļas nebija vienkāršas, jo Tērneram bija jāiedod Karo ārstnieciskās vannas, lai ārstētu viņa kašķus, kā arī četras reizes dienā jābaro ar mazām ēdienreizēm, lai palīdzētu viņam pieņemties svarā.
Labā ziņa ir tā, ka smagais darbs atmaksājās un arī Karo ieguva vēl lielāku svaru un viņa biezā brūnā un melnā kažokāda sāka augt.