Lai gan jenoti vēl nav īsti sabiedriski radījumi, ja, piedāvājot pareizo atmosfēru, tie veido saikni arī ar cilvēkiem.
Tāpat kā šis jenots, kas tika atklāts brauktuves malā, kā arī izrādījās, ka dzīve viņam nebija īpaši gaiša. Arī tad, kad tas tika izglābts, viņš neatbalstīja, jo tuvumā esošajās savvaļas dzīvnieku rehabilitācijā neviena vieta viņam nebija droša.
Tomēr viņam palīdzēja savvaļas dzīvnieku glābšanas brīvprātīgā Nikki Robinson. Tiek norādīts, ka uz jautājumu, kas jādara ar bāreņu jenotu, atbilde ir, lai tas paliek mierā, un daba ies savu gaitu. Robinsons netika pārliecināts un pieņēma lēmumu palīdzēt jenotam.
Labā mātīte pieņēma lēmumu glābt mājdzīvnieku un darīja visu iespējamo, lai glābtu šo mazo dzīvnieku. Tomēr problēma bija tā, ka viņa strādāja ilgas stundas un lielāko daļu laika viņa nebija arī savā mājā. Tāpēc viņa lūdza palīdzību savai pensionētajai mātei, kurai, iespējams, patika jenotu mazuļa bizness.
Tātad Nikijas mamma un arī mājdzīvnieks piepildīja viens otru un arī bija diezgan nešķirami. Pēc Robinsones teiktā, pirmajā reizē, kad viņa baroja jenotu ar pudeli un viņš viņu meklēja, viņa bija izkususi. Viņa izturējās pret viņu ļoti maigi, un viņi arī izveidoja saikni.
Pateicoties Nikijas mātes iniciatīvai, jenots dažu nākamo mēnešu laikā atveseļojās, kā arī galu galā bija gatavs atgriezties savvaļā. Kundze bija tik ļoti saistīta ar jenotu, ka arī tad, kad viņš tika palaists brīvā dabā, viņa pagalmā uzturēja kādu barību.
Jenots ir pateicīgs dāmai, kura viņu pieskatīja un ik pa brīdim arī ieskatās, lai gan ir pagājuši trīs gadi kopš viņu pirmās tikšanās. Ikdienā viņa sēž ārā un arī gaida viņu. Viņš viņu apciemos, un arī tas padara viņu par dienu. Viņš gribēja pieglausties, kā arī paņēma ēdienu un pēc tam pazuda.
Viņu mīlestība un arī saikne izkausē mūsu sirdis.