Nekas nevar atgādināt piecus metrus garu un 500 kilogramus smagu krokodilu, to var raksturot kā vienu no visbīstamākajiem dzīvniekiem, kāds jebkad bijis. Tam ir diezgan grūti noticēt, tomēr šim Kostarikas puisim Gilberto Šedenam bija masīvs un arī biedējoša izskata krokodils, ko sauca Počo, kā arī viņš katru dienu peldēja ar to upē — vairāk nekā divdesmit gadus.
Šedens, kurš ir zvejnieks, tūristu ceļvedis un arī biologs no Siquirres, Limon province, Kostarika, atrada Počo laikā, kad tas gāja bojā vietējās Reventazonas upes finanšu iestādēs. Krokodilu ar kreiso aci iešāva galvā, iespējams, kāds zemnieks bija dusmīgs uz dzīvnieku, kurš ekspluatēja viņa govju ganāmpulku.
Šedens nedomāja krokodilu tur atstāt un arī aizveda viņu mājās savā laivā. Viņš izvēlējās atgriezt krokodilu labsajūtā.
Šedens ļoti smagi strādāja pie krokodila, barojot viņu ar 30 kg zivju un arī vistu nedēļā. Viņš arī kopulēja viņu naktī. Lai mudinātu krokodilu ēst, viņš ēdiena sakošļāšanu aizstāj ar muti, sniedzot tam gan skūpstus, gan apskāvienus. Pēc Šedena teiktā, lai atgūtu veselību, krokodilam bija vajadzīga lielāka mīlestība nekā ēdiens.
Šedens krokodilu sauca par Počo. Krokodils ir savvaļas dzīvnieks, lai likumīgi paceltu Počo, Šedanam bija nepieciešama savvaļas dzīvnieku atļauja no Kostarikas varas iestādēm. Līdz tam viņš krokodilu slēpa slēptā dīķī kaimiņu mežā.
Kad Počo atkal bija vesels, viņš tika palaists tuvējā upē, taču, kad Šedans nākamajā rītā pamodās, viņš atrada krokodilu, kas guļ viņa āra pagalmā.
Toreiz Šedans nolēma krokodilu uzturēt ūdenī ārpus savas mājas, kā arī viņš tika uzskatīts par savas mājsaimniecības dalībnieku. Viņi pavadīja divdesmit gadus viens ar otru, runājot, kā arī spēlējoties viens ar otru. Krokodils pat tika apmācīts atbildēt uz savu vārdu.
Viņi pat sāka veikt iknedēļas aizvietotājus no visas pasaules mākslīgā ezerā Finca Las Tilapias, Kostarikā. Abi tika pieķerti arī Dienvidāfrikas kinorežisora Rodžera Horoka dokumentālajai filmai “Cilvēks, kas peld ar krokodiliem” drīz pirms Počo nāves.
Pēc viņa teiktā, šauta brūce pončo galvā varēja kaitēt krokodila prātam, kas varēja mainīt mājdzīvnieka kopīgo rīcību, jo vairāki rāpuļu ģimenes mājdzīvnieku īpašnieki bija saskārušies ar saviem mājdzīvniekiem.
Tātad, pēc viņa teiktā, Šedana dzīvība bija apdraudēta, kad viņš bija kopā ar Počo. Bet Šedans ar to pilnīgi atšķiras, viņš norādīja, ja tas būtu tikai 2 vai 3 gadi, kaut kas varētu notikt, taču pēc 23 gadu rūpēšanās vienam par otru tas nebija iespējams.
Počo nomira dabiskā nāvē pie Šedena mājas, kā arī tika rīkotas publiskas krokodila bēres. Pašlaik Sheddan nodarbojas ar pavisam jaunu krokodilu, kura nosaukums ir Pocho II.
Lai gan viņš cenšas attīstīt tādas pašas attiecības, kā viņš demonstrēja sākotnējo Počo, tomēr ilgstoši panākumi ar šo krokodilu šķiet diezgan neskaidri. Počo bija dāvana Šedanam, un viņi priecājās par lielisko sadarbību.